Kādudien gani aizlaiduši lopus līdz pašam Lielā ezera krastam. Aitas ganījušās pie ūdens malas. Gani peldējušies, ķēruši vēžus un darījuši visādas nebēdnības. Pie vakara parādījusies Varavīksne un iemērkusi vienu savu galu ezerā, lai sūktu ūdeni lietus mākoņiem. Gani skatījušies, kā ūdens lieliem viļņiem skrējis augšā pa Varavīksnes loku mākoņos. Ezera līmenis krities veselām aršīnām. Ganiem brīnumos mutes vaļā, skatījušies vien un pavisam aizmirsuši lopus. Tajā brīdī pie Varavīksnes rīkles neviļus piegājis lielais auns. Varavīksne tūdaļ iesūkusi aunu iekšā, un tas uzgājis ar ūdens straumi mākoņos. Gani nelaimi pamanījuši tikai tad, kad auns jau rauts augšā. Glābt bijis par vēlu. Bailēs, ka Varavīksne arī šos neuzrauj mākoņos, gani bēguši uz mājām ar visiem lopiem. Kad mājās izstāstījuši, kas noticis, vispirms dabūjuši krietnu pērienu, tad nobrīdināti nelaist lopus pie ezera tādās reizēs, kad Varavīksne tur dzer ūdeni. Gani to ievēro vēl šobaltdien. Ja kādā ūdenī redzams Varavīksnes atspulgs, tad gani nelaiž lopus tai vietai klāt un arī paši baidās tuvoties. To pašu dara zivis: ja parādās Varavīksne, tās glābjas atvara dzelmē, lai spožā dzērēja neuzsūc viņas mākoņos.