Senlaikos Gaiziņu māju ganāmpulkā bijusi liela, melna govs, tole — bez ragiem. Gans, govis pa Gaiziņkalnu ganīdams, novērojis, ka tole katru dienu ap zināmu laiku nošķiras no ganāmpulka un nozūd, bet pēc kāda laika laizīdamās atgriežas. Reiz tole aizvedusi sev līdzi vēl kādu citu govi. Gans, to pamanījis, iztrūcies un skrējis uz mājām, lai nākot palīgā govis meklēt. Mājinieki tūliņ arī nākuši un meklējuši nozudušās govis pa visu Gaiziņkalnu. Beidzot ieraudzījuši, ka tās kādā vietā laiza zemi. Kad piegājuši tuvāk, redzējuši, ka govis laiza sarkanu sāli. Tajā vietā jau bijusi izlaizīta prāva dobe. Nu sākuši arī paši Gaiziņu ļaudis un kaimiņi sāli no zemes rakt un lietot savām vajadzībām. Taču viņu prieki bijuši īsi. Skauģi pačukstējuši par atradumu Vestienas kungam, un tas licis aizbērt sāls vietu ar māliem un akmeņiem. Pēc gadiem daudzi izmeklējušies, bet sāls vietu Gaiziņkalnā nevienam vairs nav izdevies atrast. Par sāls atradumu ir vēl arī citas teikas. Dažus kilometrus no Kalniešiem Daudzeses mežā atrodams neliels uzkalniņš. To sauc par Sāls kalniņu. Visapkārt Sāls kalniņam plešas slīkšņu purvs, kurā aug sīkas priedītes un kropli bērziņi. Uz paša kalniņa šalc sirmas, dobumainas priedes. Kalniņa vidū vēl tagad redzama apsūnojusi bedre, kur rakta sāls. Senlaikos uz šejieni braukuši pēc sāls no plašas apkārtnes, sevišķi tie ļaudis, kam līdz Jaunjelgavai bijis tālāks brauciens nekā līdz Sāls kalniņam. Sāls kalniņa apkārtnē kungi labprāt rīkojuši medības, jo visi zvēri, kas te nošauti, bijuši daudz garšīgāki, jo naktīs kalniņā laizījuši sāli. Teika par sāls atradumu saistās arī ar Kuldīgas apkaimi. Te sāls atrasta Gailīšu kalnos. Tas noticis tajos laikos, kad zaldāti vēl stāvējuši pa mājām. Arī Gailīšu mājās bijuši izvietoti zaldāti. Kādreiz saimniecei mājās pietrūcis sāls. Gājuši uz kaimiņiem aizņemties, bet arī tiem nav bijis. Ko nu darīt? Kā izvārīt ēdienu? Bez sāls nav nekāds ēdiens! Viens zaldāts klausījies, klausījies, tad gājis pie saimnieces un teicis, lai dodot šim kādu maisu. - Ko tu darīsi ar maisu? — saimniece vaicājusi. - lešu pēc sāls, — zaldāts atbildējis. Saimniece gan neticīgi pasmējusies, bet zaldātam maisu iedevusi. Tas pasitis maisu padusē un aizgājis Gailīšu kalnos. Kā gājis, tā pazudis. Veselas trīs dienas nav rādījies. Tikai trešās dienas vakarā pūzdams elsdams iestiepis istabā maisu sāls. To padzirdot, piecēlusies no miega visa māja, iedegusi skalu un — klāt pie maisa. Skatās un brīnās: sāls gan! Liek vēl uz mēles — sāļš! Bijis jau sebs laiks, tāpēc putru nevārījuši. Sagrūduši sāli piestā, iebēruši buķī un sēdušies apkārt pie galda. Saimniece uzlikusi maizi un pienu. Visi nu mērkuši maizi sālsbuķī un ēduši garšīgu muti, pienu piedzerdami. Zaldāts tomēr pie galda nenācis. Kā licies uz auss, tā sagulējis līdz otrās dienas vakaram, tad piecēlies un prasījis dzert. Visi nu sanākuši apkārt, lai pasakot, kur šis kalnos ņēmis sāli. Bet zaldāts nevienam neteicis. Kad par daudz sākuši plīties virsū, dusmīgi atcirtis: — Ejiet un meklējiet paši, bet mani lieciet mierā! Nu zaldātu patiešām likuši mierā. Ņēmuši lāpstas un gājuši paši kalnos sāli meklēt. Izstaigājuši visus Gailīšu kalnus, izrakušies gan šur, gan tur, bet velti. Kurā vietā sāls atrasta, tas palicis zaldāta noslēpums. Var jau būt, ka viņš to sāli neatnesa vis no kalniem, bet no citas vietas.